“.. Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi ..”

(No miera līguma 2. panta)

 

 

1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums Latvijā tika vērtēts kā viens no visbūtiskākajiem līgumiem, kuri noslēgti visā valsts neatkarības divdesmit gadu laikā; tikai Latvijas atzīšana de iure un uzņemšana Tautu Savienībā (1921) nozīmīguma ziņā līdzinājās miera līgumam ar Maskavu. 30. gadu nogalē Tautu Savienības nozīme valsts ārpolitikā dramatiski kritās, bet miera līgums ar Maskavu Latvijas vērtību skalā palika nedevalvēts līdz pat valsts bojāejai, kad PSRS to brutāli lauza, okupējot mūsu valsti.

Dr. habil. hist. Aivars Stranga

LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, LZA īstenais loceklis,

vairāku monogrāfiju autors,

līdzautors grāmatai “Latvijas ārpolitika un

diplomātija 20. gadsimtā”

 

 

Kāpēc būtu jāizlasa Jūsu rokās nonākusī grāmata? Pirmkārt, Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga ir analītiski izvērtējis pirms simts gadiem noslēgto Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu, kā arī Rīgas un Maskavas attiecības 20. gadsimta 20. gadu pirmajā pusē, un šis darbs ir viegli lasāms, elegantiem salīdzinājumiem, trāpīgiem aprakstiem un paradoksiem bagāts. Otrkārt, šajā pētījumā vēsture ir dziļdomīgi un salīdzinoši tverta plašākā telpā, teju visā Eiropā. Treškārt, tā ir vēstures grāmata, kas mūs mudina pārdomāt arī šodienas reālijas, vilkt paralēles. Mūsdienu Kremļa īstenotā “hibrīdkara” saknes ir meklējamas lielinieciskajā Krievijā, kas bija pirmrindniece, īstenojot miksētu “tradicionālo diplomātiju” un “revolucionāro diplomātiju”; tika attīstīts plašs ārējās ietekmes instrumentu klāsts, kas tika izmantots toreiz un tiek izmantots tagad (alianšu šķelšana, pretrunu veidošana un stimulēšana Rietumu valstīs, uzpirkšana un šantāža, graujošā darbība, propaganda, kaujinieku gatavošana un iesūtīšana mērķa valstīs, prokremlisku institūciju un mediju veidošana un finansēšana, sev lojālu politisku spēku atbalstīšana, ķīlnieku sagrābšana u. c.). Ir pagājuši simts gadi, bet Maskava būtībā nav mainījusies – iespējams, tā ir kļuvusi vēl rafinētāka, kā arī apguvusi modernās tehnoloģijas (varam nešaubīties, ka lielinieki īstenotu dezinformācijas kampaņas sociālajos tīklos un veiktu kiberuzbrukumus, ja vien būtu bijis internets). Valstīm uz rietumiem no Maskavas, primāri Baltijas jūras reģionā, ir, ko mācīties no vēstures, lai neiekristu jaunās lamatās.

 

Dr. hist. Aldis Miņins

Monogrāfijas “Cīņa par varu Krievijas postimpērijas

Rietumu perifērijā, 1917–1920” autors