Arī tad, kad apnicīgi līst aiz logiem, līst runas no runasvīru mutēm, līst grādīgi dzērieni glāzēs un reizumis "as'ra krīt biķerī zaļzeltītā", dzīve turpina būt tā pati vienreiz dzīvojamā. Tā, kurai vajag vidi - tik ļoti savu, ka ikdienā to nepamani, bet pamamnījis jūties tai laimīgi pieburts. Tā, kurai vajag cilvēku - tik ļoti savu, ka attiecības ar viņu aizpilda dzīves telpu. Tomēr attiecību krāsas starp vīrieti un sievieti ir mainīgas kā gada laiki un nemainīgas kā gadu kāpnes, pa kurām atpakaļ jaunībā neviens vēl nav iekritis. Par dažām kāpšanas grūtībām - šī krājuma stāsti.