Ēriks Lanss
Melanholiskais detektīvs
Diez vai kāds spēs dažos vārdos pateikt, par ko ir šī grāmata. Gluži kā mūziku, reizēm arī tekstus nav iespējams atstāstīt ar dažiem paskaidrojošiem teikumiem. It sevišķi, ja ceļojums pa sējumiņa lappusēm aizrit vienā elpas vilcienā. Un mēs pat nejūtam, ka esam pabijuši vairākās ar detektīvintrigu un varbūt pat ar fantastiku sasaistītās pasaulēs. Un reizē esam piedalījušies bezgala dziļi mūsos pašos noritošās intīmu jūtu un melanholisku sajūtu spēlēs. Kur mīlestību nekad nesauc tieši vārdā, lai to neaizbaidītu.
Grāmatas autors izmantojis savu desmitgadēs uzkrāto kinopieredzi, lai tekstu vēstījuma ritms un negaidītie sižeta pagriezieni gluži kā kinofilmā ne uz mirkli neļautu atslābt lasītāja uzmanībai un sajūtām.
Vera Kacena
Kājāmgājējs karā. Latviešu kara stāsti
Grāmata “Kājāmgājējs karā. Latviešu kara stāsti” uzrakstīta pirms 40 gadiem un pieder latviešu dokumentālās prozas “atvilktnes literatūras” mantojumam. Autore to nerakstīja publicēšanai, jo labi zināja, ka šāda satura darbus padomju Latvijā nav iespējams izdot. Grāmata stāsta par latviešiem Otrajā pasaules karā, kas dažādu iemeslu un/vai izvēļu dēļ nonākuši Sarkanajā armijā. Tā ir vēstījums par frontes ikdienu – cilvēki iet bojā, tiek ievainoti, aizvesti uz aizmuguri, viņu vietā nāk citi. Un “kara dzirnas” turpina darbu. Kājāmgājēji karā – karavīri, jaunākie un vidējie virsnieki, kuru dienišķā pamatnodarbe ir iešana kājām pa daudzajiem frontes un piefrontes ceļiem, dodoties gan uz pozīcijām, gan atpakaļ no tām, gan pēc pārtikas un pasta, gan pēc medicīniskās palīdzības, gan uz tālāku aizmuguri. Karā tēlojuma mozaīkā vienlīdz spilgti zaigo kā cildenais, tā nelietīgais, pašaizliedzība un nodevība, dzīvība un nāve…
Dokumentālajā romānā padomju perioda literatūrai uzspiestā sociālistiskā reālisma manierē rakstītās īsākās vai garākās epizodes mijas ar skaudri reālistiskām kara ainām, savukārt vēl citās romāna teksta daļās ieskanas postmodernisma toņi.
Sērijā jau iznākusi grāmata “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās”.
Gundega Repše
Pieskārieni. Kurts Fridrihsons
“Pieskārieni” ir atkārtots 1998. gada grāmatas izdevums ar citām Kurta Fridrihsona darbu repodukcijām un fotomateriālu.
Grāmatas ievadā tās autore Gundega Repše raksta: “Kurts Fridrihsons un viņa daiļrade ir izteiksmīgs piemērs pieskārienu vēsturei un pieskārienu kultūrai. Pieskārieni kā cēlonis viņa cilvēciskās struktūras savdabībai un pieskārieni kā rezultāts, kā jau kvalitatīvi jauns cēlonis viņa daiļrades pukstiem un to ceļiem pie skatītāja.”
Aivars Freimanis
Vienos ratos ar slavenībām
Kinorežisors Aivars Freimanis (1936), saņemot Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā, neguļ vis uz veciem lauriem, bet ar šo grāmatu pierāda, ka ir viens no ārpus filmu uzņemšanas, turklāt apliecina, ka joprojām grib un var strādāt radoši. Krājums “Vienos ratos ar slavenībām” turpina Freimaņa viegli ironisko pastāstu virteni, apvienojot vienos vākos gan dokumentālā materiālā balstītus atmiņu tēlojumus, gan “tīru daiļliteratūru”, gan paša Freimaņa oriģinālžanru – īsus anekdotes formāta vērojumus “iz dzīves”. Krājumu papildina autora rūpīgi piemeklēts ilustratīvais materiāls – dokumentālas un tematiskas fotogrāfijas.
Māris Brancis
Krāsa un līnija. Laimonis Mieriņš
Laimonis Mieriņš (1929-2011) ir viens no latviešiem, kurš svešumā iegūst māksliniecisko izglītību un iekļaujas savas mītnes zemes kultūrā. Anglijas mākslas vidē Laimoni Mieriņu dēvēja par latviešu izcelsmes britu mākslinieku. Grāmata stāsta par mākslinieka veidošanās procesu, par Laimoņa Mieriņa pedagoģisko un mākslas teorētiķa darbību.
Nora Ikstena
Besa
“2005. gada rudenī aizbraucu uz Visbijas rakstnieku māju ar “neiespējamu misiju”. Manā datorā bija ierakstīts trausls, vietumis sapluinīts, brīžiem līdzens, brīžiem klusuma pauzēm caurausts stāsts, no kura salā pamazām tapa Imanta Ziedoņa bērnības un dzīves grāmata “Nenoteiktā bija”. Tās rakstīšana man sagādāja neaprakstāmas sajūtas. Līdzīgi kā sajust kāda tuvu klātbūtni, kurš zina un spēj vairāk nekā tu pats. Tās dienas un naktis bija tik dārgas, ka vakaros itin kā turpinādamās uzrakstīju garstāstu “Besa”. Par vienkāršu sievieti, kuru piemeklē mīlestība un Dievs. Besa mēģina atminēt savas dzīves noslēpumu. Varbūt kādreiz kāds atminēs Besas noslēpumu?” (Nora Ikstena)
Čārlzs R. Kross
Smagāks par debesīm. Kurta Kobeina biogrāfija
Kurta Kobeina pašnāvība 1994. gada aprīlī bija izvēle, kas raksturoja viņa īso, niknuma un iedvesmas pilno dzīvi. Pieredzējušais mūzikas žurnālists Čārlzs R. Kross (Charles R. Cross) sakausē dziļās zināšanas par Sietlas mūzikas dzīvi ar dziļu līdzjūtību pret Kurtu Kobeinu neparastā stāstā par mākslinieka spožumu un sāpēm, ko tas nes sev līdzi. Šī biogrāfija balstīta vairāk nekā četrsimt intervijās, izpēte veikta četrus gadus, turklāt autoram bijusi ekskluzīva pieeja Kobeina nepublicētajām dienasgrāmatām, dziesmu tekstiem un ģimenes fotogrāfijām, kā arī plašam dokumentu klāstam. Šī grāmata sākas ar Kobeina bērnību, kas pavadīta dubultajā treilerā Eberdīnā (Vašingtonas štatā), un parāda viņa slavas plaukumu, panākumus un ietekmi uz savu paaudzi.
Bobs Dilans
Hronikas. Pirmā grāmata
“Hronikas. Pirmā grāmata” ir amerikāņu dziedātāja Boba Dilana memuāri, kas pirmizdevumu piedzīvojuši 2004. gadā. Šobrīd Dilans strādā pie atmiņu otrā sējuma.
“Pārsteigums, pārsteigums: “Hronikas. Pirmā grāmata”, atmiņas, kas trīs gadu laikā sarakstītas uz parastas rakstāmmašīnas, ir darbs, ko sacerējis meistarīgs esejists, neatvairāms kultūras apskatnieks un, jā, dzejnieks, kurš uzdodas par trapeces akrobātu. Mēs zinājām, ka Dilans prot rakstīt; mēs vienīgi nezinājām, ka viņš prot rakstīt tik labi un ka profesionāls īgņa spēj pārlūkot pagātnes lappuses ar tādu siltumu, līdzjūtību un vērību.” (Ričards Haringtons, The Washington Post)
Sergejs Moreino
Frāze un līdzsvars
“Eseju grāmatas Latvijā nav tik bieža parādība, lai, iznākot
šim Sergeja Moreino darbu tulkojumam, varētu teikt,
ka nu iestājas līdzsvars. Šī grāmata, no vienas puses, papildina
uz gadsimtu sliekšņa iznākušo tulkoto pārdomu, eseju
krājumu skaitu – ierindojoties līdzās sirsnīgi uzņemtajam Valteram
Benjaminam, apstrīdētajam Adorno vai reibinoši bieži
citētajai Sontāgai. Taču tajā pašā laikā var teikt – Jūsu rokās
nonākušās grāmatas frāzes, tēzes, iesākumi, aprāvumi, refrēni,
domu kaskādes un laiktelpā slīpētie ideju veseluma
gabali reizē piesaka un nostiprina jaunu būvi – vai būtni –
Latvijas esejistikā.” (Ingmāra Balode)
Olga Pētersone
Orfejismi
Mūzikas žurnālistes Olgas Pētersones aforismu grāmata „Orfejismi” iznākusi paralēli latviešu un krievu valodā.
„Visu mūžu es rakstu par mūziku un mūziķiem. Un šī grāmata ir radusies kā intermeco starp diviem lielākiem darbiem – kad pirmajā izveidojās gara pauze, bet otrs bija idejas stadijā. Tā kā negribēju zaudēt laiku (kaut gan es protu gaidīt, man nepatīk to darīt), apsvēru savas spējas un sapratu, ka varu izmantot miniatūras žanru, turklāt ļoti senu – aforisma žanru.
Jau labu laiku nerakstu vairs recenzijas un nerunāju publiski par savu draugu-mūziķu mākslu. Ja kritizēju, draugs apvainojas: „Kāpēc tu to neteici man pašam?” Ja slavēju, neviens netic – sak’, draugu būšana. Taču es nespēju nedomāt un neanalizēt. Un gribas savas domas arī pierakstīt. Reizēm klausos, kā spēlē mūziķis, un skaidri dzirdu, ka viņš mīl sevi, savu sievu, naudu un nekustamo īpašumu, labu ēdienu un ainavu aiz loga, savus mājdzīvniekus… Bet, vai viņš mīl Brāmsu? Skumji kļūst arī tais reizēs, kad publika uztver mūziķi kā elku vai antiņu – kad tā neapjēdz, cik smags un nopietns ir mūziķa darbs, cik daudz garīgā un fiziskā spēka tas prasa. Savā grāmatā es mēģināju parādīt smalkās saiknes starp mūziķi un mūziku, starp klausītāju un mākslinieku. Un, lai izteiktu gan savas muļķīgākās domas, gan to, ko reizēm esmu dzirdējusi koncertzālēs runājam, es izgudroju jocīgo P. kundzi – kā mietpilsonības ruporu. Lai nerastos pārpratumi, var teikt, ka tā ir pati Pētersones kundze, taču būtībā tā ir Publikas kundze.” (Olga Pētersone)
Zigmunds Skujiņš
Raksti 10. Pasaule ar kājām gaisā. Pa ceļam uz okeānu
Zigmunda Skujiņa Rakstu noslēdzošajā 10. sējumā iekļauts romāns “Jauna cilvēka memuāri” un publicistika: “Par mūsu valodas nākotni”, “Pārdomas par latviešu prozu”, “Rīgas zelta akmeņi”, “Modes jēdziens “sponsors” un mecenātisma klasika”, “Kad aiz Rakstnieku savienības durvīm šāva”, “Eiropas laiks” un citas esejas.
Ruta Štelmahere
Klēpis
“Rutas Štelmaheres dzeja ir sirds siltuma un kādas mūžīgas gaismas caurstrāvota. Tas nebūt nenozīmē, ka tā ir sentimentāla, pamācoša vai pliekana. Nē. Pirmām kārtām tā ir patiesa vārda māksla – suģestējoša un dziļa.” (Jānis Rokpelnis)
Dzejniece un gleznotāja Ruta Štelmahere dzimusi 1965. gadā Jelgavā. Kopš 1988. gada dzīvo Jēkabpilī. 2001. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistratūru Vizuālās mākslas apakšnozarē, A. Naumova un K. Zariņa gleznošanas meistardarbnīcu. Aktīvi piedalās izstādēs. Dzejoļu publikācijas ar pārtraukumiem kopš 1983. gada. Līdz šim izdota dzejoļu grāmata „Ieskaties sēklai acīs” (1998).
Tomass Transtremers
Atmiņas mani redz
“Atmiņas mani redz” ir Transtremera vienīgā prozas grāmata.
Tomass Transtremers (Tomas Tranströmer)
dzimis Stokholmā 1931. gadā. Pirmais Transtremera dzejoļu krājums
iznāca 1954. gadā, un viņš ir pasaulē visvairāk tulkotais pēckara
dzejnieks, kura dzejoļi tulkoti aptuveni 60 valodās.
2011. gadā Transtremeram piešķirta Nobela prēmija literatūrā “par
to, ka viņš sabiezinātos, gaismas cauraustos dzejas tēlos
jaunā veidā padara īstenību mums pieejamu”.
Latviski iznācis Tomasa Transtremera dzejas apkopojums “Dzeja”.
2011. gada oktobrī dzejnieks viesojās Rīgā.
Vilis Lācītis
Pamodināt Lāčplēsi
Vilis Lācītis, celtnieks no Rīgas, latviešu literatūrā ienāca ar romānu „Stroika ar skatu uz Londonu”. „Pamodināt Lāčplēsi” ir viņa jaunākais sacerējums.
„Ja kāds teiktu, ka Austrumu Londonai piemīt šarms, viņu laikam uzskatītu par vājprātīgu. Izpētot uzmanīgāk Londonas kartes austrumu kvadrātu, tanī nav nekā daudz tūristiem. Austrumu Londona ir netīra, tur ir bīstami staigāt pa vakariem vienatnē, tā smaržo pēc halal gan jēlā, gan kebabu izpausmē, toties fish and chips maksā vidēji par kādu mārciņu lētāk nekā citās pilsētas daļās. To sedz mazu kebabu ēstuvju un lētu tirdziņu tīkls, un zemes un māju cenas ir jātami zemākas nekā pārējos pilsētas rajonos. Tieši tāpēc tur dzīvo visvairāk iebraucēju kā jebkur citur pilsētā.
Griniča šinī ziņā ir izņēmums, droši vien tādēļ, ka tur atrodas universitāte, karaliskā observatorija un slavenais Griničas meridiāns — nulles atskaites punkts uz pasaules kartēm. Griniča ir vairāk angliska nekā kosmopolītiska, un pa to diezgan bieži klejo tūristi. Un ir pāris tādu ieliņu, kurās, noejot malā no ļaužu apsēstās Haistrītas, aci iepriecē puķu podiem apkārts veclaicīgs pabs ar sašķiebtām sienām vai zivju veikaliņu, kas sauc sevi par ģimenes biznesu jau no astoņpadsmitā gadsimta. Piemēram, nelielajā ieliņā ar skaisto nosaukumu Crystal Avenue pilsētas duna norimst, asfalts kārtīgi noslaucīts un visas māju durvis glīti nokrāsotas, ieskaitot lauvu galvas, kas mutē tur klauvējamos riņķus. Iela iet augšup, mājas rindojas gar slīpu nogāzi, un pašā galā aiz melnas čuguna sētas slienas Griničas parka papeles. Tās viegli kustas vējā un izraisa vēlmi atslābt zem ņirbošajām lapām. Gar ietvi rindojas tīras automašīnas, starp kurām nav nevienas, kas būtu vecāka par pieciem gadiem. Uzreiz var pateikt, kur dzīvo bezbērnu pleibojs, bankas menedžeris, kam patīk sportisks Aston Martin, bet kur – Londonas Kuģniecîbas muzeja direktora vietnieks ar sievu un diviem bērniem, kuri pārvietojas ar lielu un ērtu ģimenes Volvo. Šajā mazajā pasaulītē valda harmonija un laimīgs, atslābināts mietpilsonisms.
Izņemot māju numur trīspadsmit, kuras priekšā ar vienu riteni no četriem uz ietves bija uzbraucis noputējis Ford Transit ar apvazātu Rīgas Dinamo uzlīmi uz viena sāna un finieri stikla vietā aizmugurējās durvīs…” (fragments no „Pamodināt Lāčplēsi”)
Kino Raksti Nr.4 (34) 2011
Aktuāla tēma: Filma un skatītājs (Sanita Grīna)
Atsaucoties uz publicēto: Latvijas Kultūras akadēmija iebilst Gintam Grūbem (Inga Pērkone, Pēteris Krilovs)
Latvijas intervija: Sniegs un zemenes. Ināra Kolmane (Kristīne Matīsa)
Vārds jaunajiem: Divi kinofestivāli, divi stāsti (Baiba Bergmane)
Pasaules intervija.: Maksa par principiem (Toms Treibergs)
Festivāls: Kur rāda citas filmas (Anita Uzulniece)
Reportāža: Picas (Agnese Zeltiņa)
Filmu tirgus: Toronto pieredze (Madara Melberga)
Festivāls: Leoparda zīmē – Lokarno 2011 (Ieva Pitruka)
Ārpus Rīgas: Cēsis-Kino-Identitāte (Linda Grundmane)
Kinovēsture: Filma Rūgts! – mākslas parādība (Dumitru Oleresku)
Profesionāli: Ugunīgs un krāsains (Viktorija Eksta)
Profesionāli: Pagātne, tagadne, nākotne (Kristela Bonne, Viktorija Eksta)
In memoriam: Romikam aizejot. Romualds Ancāns (1944–2011) (Jānis Streičs)
In memoriam: Ivars Skanstiņš (1945–2011) (Kristīne Matīsa)
In memoriam: Mijkrēšļa rotaļa ar spoguli (Marks Allens Svēde)
In memoriam: Guntis Grunte (1944–2011)
In memoriam: Rauls Ruiss (1941–2011) (Laura Lizuma)
Jubilāri Latvijā (Laima Žurgina)
Jubilāri pasaulē (Zane Dzene)
Juris Helds
Tumsas krīts
„Tumsas krīts” ir Jura Helda jaunākais dzejoļu krājums.
Juris Helds (1942), dzejnieks, dramaturgs un aktieris, publicējis dzejoļu krājumus „Naktsputna testaments” (1977), „Sirmās atslēgas” (1980), „Atmiņas lauskas” (1987), „Absinta laiks” (1994), „Uz aizmūžiem” (2000), „Lombards” (2003) un „Septiņi putni pār ceturtdienu” (2007), kā arī vairāk nekā desmit lugu.
Ulda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā
(Divas) puses: Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās
Grāmata piedāvā ielūkoties Otrā pasaules kara frontēs tapušās sešās latviešu karavīru dienasgrāmatās. Trīs to autori karoja Padomju Savienības karaspēkā un trīs – Vācijas bruņotajos spēkos. Viņi visi kopā mums rada stāstu pa latviešu karalaika ikdienu Otrā pasaules kara frontes abās pusēs. Tā ir dzīve kara izraisītajā sociālajā katastrofā, kad daudzi civilizācijas likumi vairs nepastāv, bet cilvēcība, dzīves alkas, māju un Latvijas vērtība iegūst īpaši spilgtu veidolu.
Otrajā pasaules karā abās frontēs karoja vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, no viņiem dzīvību zaudēja gandrīz puse. Pārsvarā karā gāja bojā jauni cilvēki, kuri vēl nebija nodzīvojuši pusi cilvēkmūžam atvēlētā laika, kurus mājās gaidīja sievas, draudzenes, mazi bērni un vecāki. Grāmata ir veltījums Latvijas Otrā pasaules kara paaudzei.
Uģis Segliņš
Lieso laiku laimes formulas
„Lieso laiku laimes formulas” – latviešu žurnālista un literāta Uģa Segliņa pirmā prozas grāmata.
„Lieso laiku laimes formulas” ir dienasgrāmata, kas atspoguļo autora redzēto un pamanīto vakar un šodien, turklāt tepat blakus. Ikdienišķās lietās un notikumos viņš rod trāpīgus secinājumus un filozofiskus vispārinājumus, portretējot arī „liesos laikus” kā īpašu laikposmu 21. gadsimta sākuma Latvijā.
„Skatoties caur savām brillēm, var redzēt sevi atspīdam otra brillēs. Aktualizējas vairāki teicieni, kas daudz ko citu padara par mums pašiem. Parādi, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Mēs esam tas, ko esam redzējuši, izlasījuši, apēduši… Citi latvieši padara mūs par latviešiem. Mūsu mīlestība pret tuvākiem parāda, kā mēs mīlam sevi pašus. Citi man pasaka, kāds es esmu. Bieži gribas iesaukties: nu, ko citi var zināt? Bet – manī citi ierauga sevi. Spogulis, izrādās, ir izgudrots krietni pirms tam, kad ir izgudrots spogulis,” raksta autors 12. oktobrī, otrdienā.
Klāss Vāvere
Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli. Roka faili 3
Izdevums “Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli” turpina sēriju “Roka faili”, kurā jau iznākušas grāmatas par grupām “The Beatles” un “Pink Floyd”.
“Led Zeppelin” nepastāv jau vairāk kā 30 gadu, taču viņu paveiktais iedvesmo arvien jaunas paaudzes. Tikpat aizraujoša kā grupas mūzika ir tās dramatiskā vēsture – reti kura no klasiskajām rokgrupām savā laikā ir saskārusies ar tik konsekventu kritikas neizpratni un noliegumu, kas vēlāk pārvērties vispārējā atzinībā. Vairākkārt vainoti plaģiātismā, melnās maģijas praktizēšanā un citos grēkos, rokenrola brīvības garu “Zeppelin” apvienoja ar tehnisku virtuozitāti, radošu vērienu un emocionālu dziļumu, kas viņiem joprojām nodrošina līderpozīcijas aptaujās par rokmūzikas izcilākajiem sasniegumiem. Neatņemama “Zeppelin” biogrāfijas sastāvdaļa ir hedoniskas pārmērības un cilvēcīgas traģēdijas – arī par grupas izjukšanas iemeslu kļuva bundzinieka Džona Bonama nāve 1980. gadā.
Kristīne Želve
Meitene, Kas Nogrieza Man Matus
Stāstu cikla „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā „vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro. Mēs bijām pārdzīvojuši sociālismu, bet vēl nepratām sadzīvot ar mežonīgo kapitālismu, mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk. (Kristīne Želve)
Kristīne Želve dzimusi 1970. gada 17. martā Rīgā. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā, veidojusi dokumentālās filmas un strādājusi Latvijas Televīzijā. „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” ir viņas pirmais stāstu krājums, kurā lasāmie darbi tapuši laika posmā no 2003. līdz 2004. gadam.
Apostrofa klausāmgrāmatas
Lietusdārza grāmatasApmaksā internetā
