Zigmunds Skujiņš
Raksti 10. Pasaule ar kājām gaisā. Pa ceļam uz okeānu
Zigmunda Skujiņa Rakstu noslēdzošajā 10. sējumā iekļauts romāns “Jauna cilvēka memuāri” un publicistika: “Par mūsu valodas nākotni”, “Pārdomas par latviešu prozu”, “Rīgas zelta akmeņi”, “Modes jēdziens “sponsors” un mecenātisma klasika”, “Kad aiz Rakstnieku savienības durvīm šāva”, “Eiropas laiks” un citas esejas.
Pastāsti citiem
Ruta Štelmahere
Klēpis
“Rutas Štelmaheres dzeja ir sirds siltuma un kādas mūžīgas gaismas caurstrāvota. Tas nebūt nenozīmē, ka tā ir sentimentāla, pamācoša vai pliekana. Nē. Pirmām kārtām tā ir patiesa vārda māksla – suģestējoša un dziļa.” (Jānis Rokpelnis)
Dzejniece un gleznotāja Ruta Štelmahere dzimusi 1965. gadā Jelgavā. Kopš 1988. gada dzīvo Jēkabpilī. 2001. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistratūru Vizuālās mākslas apakšnozarē, A. Naumova un K. Zariņa gleznošanas meistardarbnīcu. Aktīvi piedalās izstādēs. Dzejoļu publikācijas ar pārtraukumiem kopš 1983. gada. Līdz šim izdota dzejoļu grāmata „Ieskaties sēklai acīs” (1998).
Pastāsti citiem
Tomass Transtremers
Atmiņas mani redz
“Atmiņas mani redz” ir Transtremera vienīgā prozas grāmata.
Tomass Transtremers (Tomas Tranströmer)
dzimis Stokholmā 1931. gadā. Pirmais Transtremera dzejoļu krājums
iznāca 1954. gadā, un viņš ir pasaulē visvairāk tulkotais pēckara
dzejnieks, kura dzejoļi tulkoti aptuveni 60 valodās.
2011. gadā Transtremeram piešķirta Nobela prēmija literatūrā “par
to, ka viņš sabiezinātos, gaismas cauraustos dzejas tēlos
jaunā veidā padara īstenību mums pieejamu”.
Latviski iznācis Tomasa Transtremera dzejas apkopojums “Dzeja”.
2011. gada oktobrī dzejnieks viesojās Rīgā.
Pastāsti citiem
Vilis Lācītis
Pamodināt Lāčplēsi
Vilis Lācītis, celtnieks no Rīgas, latviešu literatūrā ienāca ar romānu „Stroika ar skatu uz Londonu”. „Pamodināt Lāčplēsi” ir viņa jaunākais sacerējums.
„Ja kāds teiktu, ka Austrumu Londonai piemīt šarms, viņu laikam uzskatītu par vājprātīgu. Izpētot uzmanīgāk Londonas kartes austrumu kvadrātu, tanī nav nekā daudz tūristiem. Austrumu Londona ir netīra, tur ir bīstami staigāt pa vakariem vienatnē, tā smaržo pēc halal gan jēlā, gan kebabu izpausmē, toties fish and chips maksā vidēji par kādu mārciņu lētāk nekā citās pilsētas daļās. To sedz mazu kebabu ēstuvju un lētu tirdziņu tīkls, un zemes un māju cenas ir jātami zemākas nekā pārējos pilsētas rajonos. Tieši tāpēc tur dzīvo visvairāk iebraucēju kā jebkur citur pilsētā.
Griniča šinī ziņā ir izņēmums, droši vien tādēļ, ka tur atrodas universitāte, karaliskā observatorija un slavenais Griničas meridiāns — nulles atskaites punkts uz pasaules kartēm. Griniča ir vairāk angliska nekā kosmopolītiska, un pa to diezgan bieži klejo tūristi. Un ir pāris tādu ieliņu, kurās, noejot malā no ļaužu apsēstās Haistrītas, aci iepriecē puķu podiem apkārts veclaicīgs pabs ar sašķiebtām sienām vai zivju veikaliņu, kas sauc sevi par ģimenes biznesu jau no astoņpadsmitā gadsimta. Piemēram, nelielajā ieliņā ar skaisto nosaukumu Crystal Avenue pilsētas duna norimst, asfalts kārtīgi noslaucīts un visas māju durvis glīti nokrāsotas, ieskaitot lauvu galvas, kas mutē tur klauvējamos riņķus. Iela iet augšup, mājas rindojas gar slīpu nogāzi, un pašā galā aiz melnas čuguna sētas slienas Griničas parka papeles. Tās viegli kustas vējā un izraisa vēlmi atslābt zem ņirbošajām lapām. Gar ietvi rindojas tīras automašīnas, starp kurām nav nevienas, kas būtu vecāka par pieciem gadiem. Uzreiz var pateikt, kur dzīvo bezbērnu pleibojs, bankas menedžeris, kam patīk sportisks Aston Martin, bet kur – Londonas Kuģniecîbas muzeja direktora vietnieks ar sievu un diviem bērniem, kuri pārvietojas ar lielu un ērtu ģimenes Volvo. Šajā mazajā pasaulītē valda harmonija un laimīgs, atslābināts mietpilsonisms.
Izņemot māju numur trīspadsmit, kuras priekšā ar vienu riteni no četriem uz ietves bija uzbraucis noputējis Ford Transit ar apvazātu Rīgas Dinamo uzlīmi uz viena sāna un finieri stikla vietā aizmugurējās durvīs…” (fragments no „Pamodināt Lāčplēsi”)
Pastāsti citiem
Kino Raksti Nr.4 (34) 2011
Aktuāla tēma: Filma un skatītājs (Sanita Grīna)
Atsaucoties uz publicēto: Latvijas Kultūras akadēmija iebilst Gintam Grūbem (Inga Pērkone, Pēteris Krilovs)
Latvijas intervija: Sniegs un zemenes. Ināra Kolmane (Kristīne Matīsa)
Vārds jaunajiem: Divi kinofestivāli, divi stāsti (Baiba Bergmane)
Pasaules intervija.: Maksa par principiem (Toms Treibergs)
Festivāls: Kur rāda citas filmas (Anita Uzulniece)
Reportāža: Picas (Agnese Zeltiņa)
Filmu tirgus: Toronto pieredze (Madara Melberga)
Festivāls: Leoparda zīmē – Lokarno 2011 (Ieva Pitruka)
Ārpus Rīgas: Cēsis-Kino-Identitāte (Linda Grundmane)
Kinovēsture: Filma Rūgts! – mākslas parādība (Dumitru Oleresku)
Profesionāli: Ugunīgs un krāsains (Viktorija Eksta)
Profesionāli: Pagātne, tagadne, nākotne (Kristela Bonne, Viktorija Eksta)
In memoriam: Romikam aizejot. Romualds Ancāns (1944–2011) (Jānis Streičs)
In memoriam: Ivars Skanstiņš (1945–2011) (Kristīne Matīsa)
In memoriam: Mijkrēšļa rotaļa ar spoguli (Marks Allens Svēde)
In memoriam: Guntis Grunte (1944–2011)
In memoriam: Rauls Ruiss (1941–2011) (Laura Lizuma)
Jubilāri Latvijā (Laima Žurgina)
Jubilāri pasaulē (Zane Dzene)
Pastāsti citiem
Juris Helds
Tumsas krīts
„Tumsas krīts” ir Jura Helda jaunākais dzejoļu krājums.
Juris Helds (1942), dzejnieks, dramaturgs un aktieris, publicējis dzejoļu krājumus „Naktsputna testaments” (1977), „Sirmās atslēgas” (1980), „Atmiņas lauskas” (1987), „Absinta laiks” (1994), „Uz aizmūžiem” (2000), „Lombards” (2003) un „Septiņi putni pār ceturtdienu” (2007), kā arī vairāk nekā desmit lugu.
Pastāsti citiem
Ulda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā
(Divas) puses: Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās
Grāmata piedāvā ielūkoties Otrā pasaules kara frontēs tapušās sešās latviešu karavīru dienasgrāmatās. Trīs to autori karoja Padomju Savienības karaspēkā un trīs – Vācijas bruņotajos spēkos. Viņi visi kopā mums rada stāstu pa latviešu karalaika ikdienu Otrā pasaules kara frontes abās pusēs. Tā ir dzīve kara izraisītajā sociālajā katastrofā, kad daudzi civilizācijas likumi vairs nepastāv, bet cilvēcība, dzīves alkas, māju un Latvijas vērtība iegūst īpaši spilgtu veidolu.
Otrajā pasaules karā abās frontēs karoja vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, no viņiem dzīvību zaudēja gandrīz puse. Pārsvarā karā gāja bojā jauni cilvēki, kuri vēl nebija nodzīvojuši pusi cilvēkmūžam atvēlētā laika, kurus mājās gaidīja sievas, draudzenes, mazi bērni un vecāki. Grāmata ir veltījums Latvijas Otrā pasaules kara paaudzei.
Pastāsti citiem
Uģis Segliņš
Lieso laiku laimes formulas
„Lieso laiku laimes formulas” – latviešu žurnālista un literāta Uģa Segliņa pirmā prozas grāmata.
„Lieso laiku laimes formulas” ir dienasgrāmata, kas atspoguļo autora redzēto un pamanīto vakar un šodien, turklāt tepat blakus. Ikdienišķās lietās un notikumos viņš rod trāpīgus secinājumus un filozofiskus vispārinājumus, portretējot arī „liesos laikus” kā īpašu laikposmu 21. gadsimta sākuma Latvijā.
„Skatoties caur savām brillēm, var redzēt sevi atspīdam otra brillēs. Aktualizējas vairāki teicieni, kas daudz ko citu padara par mums pašiem. Parādi, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Mēs esam tas, ko esam redzējuši, izlasījuši, apēduši… Citi latvieši padara mūs par latviešiem. Mūsu mīlestība pret tuvākiem parāda, kā mēs mīlam sevi pašus. Citi man pasaka, kāds es esmu. Bieži gribas iesaukties: nu, ko citi var zināt? Bet – manī citi ierauga sevi. Spogulis, izrādās, ir izgudrots krietni pirms tam, kad ir izgudrots spogulis,” raksta autors 12. oktobrī, otrdienā.
Pastāsti citiem
Klāss Vāvere
Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli. Roka faili 3
Izdevums “Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli” turpina sēriju “Roka faili”, kurā jau iznākušas grāmatas par grupām “The Beatles” un “Pink Floyd”.
“Led Zeppelin” nepastāv jau vairāk kā 30 gadu, taču viņu paveiktais iedvesmo arvien jaunas paaudzes. Tikpat aizraujoša kā grupas mūzika ir tās dramatiskā vēsture – reti kura no klasiskajām rokgrupām savā laikā ir saskārusies ar tik konsekventu kritikas neizpratni un noliegumu, kas vēlāk pārvērties vispārējā atzinībā. Vairākkārt vainoti plaģiātismā, melnās maģijas praktizēšanā un citos grēkos, rokenrola brīvības garu “Zeppelin” apvienoja ar tehnisku virtuozitāti, radošu vērienu un emocionālu dziļumu, kas viņiem joprojām nodrošina līderpozīcijas aptaujās par rokmūzikas izcilākajiem sasniegumiem. Neatņemama “Zeppelin” biogrāfijas sastāvdaļa ir hedoniskas pārmērības un cilvēcīgas traģēdijas – arī par grupas izjukšanas iemeslu kļuva bundzinieka Džona Bonama nāve 1980. gadā.
Pastāsti citiem
Kristīne Želve
Meitene, Kas Nogrieza Man Matus
Stāstu cikla „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā „vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro. Mēs bijām pārdzīvojuši sociālismu, bet vēl nepratām sadzīvot ar mežonīgo kapitālismu, mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk. (Kristīne Želve)
Kristīne Želve dzimusi 1970. gada 17. martā Rīgā. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā, veidojusi dokumentālās filmas un strādājusi Latvijas Televīzijā. „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” ir viņas pirmais stāstu krājums, kurā lasāmie darbi tapuši laika posmā no 2003. līdz 2004. gadam.
Pastāsti citiem
Justīns Marcinkevičs
Lidojošās priedes
Justīns Marcikevičs (1930–2011) – izcils lietuviešu dzejnieks, dramaturgs un tulkotājs, sarakstījis dzejoļu krājumus, poēmas, vēsturiskas drāmas, esejas un prozu. Viņa darbi plaši tulkoti.
Dzejnieks Jānis Peters grāmatas ievadā raksta: „Šis Justīna Marcinkeviča dzejas krājums no jauna atgādina leišu brāļu kultūras svētīgo ietekmi gan uz mūsu domāšanu, gan emocionālo jušanu. Lasot Marcinkeviču, kaut kas bezgala mīļš un senpazīstams uzverd no kopīgiem avotiem, bet reizē – tēli un metaforas skan kā kokā grieztu, no jauna uzietu un nedzirdētu eņģeļu koris senaizmirstā baznīciņā… Daina Avotiņa Lietuvā, tās cilvēkos un dzejā ir satikusi lielu savas dzīves mīlestību un ar savu sirdi atdevusi to cilvēkiem Latvijā.”
Pastāsti citiem
Māris Brancis
Jelgavas gleznotājs Uldis Roga
Uldis Roga beidzis Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu (1966). Izstādēs piedalās, kopš 1973.gada. Nozīmīgākās izstādes: Baltijas republiku akvareļu izstāde Rīgā (1986). Personālizstādes Jelgavā (1991, 2001), Daugavpilī (1995), Tallinā (1995), Talsos (1997). Latvijas Mākslinieku Savienības biedrs, kopš 1986.gada. Jelgavas mākslinieku grupas biedrs, Jelgavas pilsētas kultūras nama mākslinieks noformētājs (1966-1977), zīmēšanas kursu vadītājs (no 1977). Glezno Zemgales ainavas, piepilsētas, senās Jelgavas motīvus, ievērojamu kultūras darbinieku dzimtās vietas (“Sprīdīši”, “Zilēni”, “Auči”). 70. gadu sākuma darbos bieži izmantojis formu stilizāciju, tā veidojot gleznas ar dekoratīvu raksturu. 80. gados atgriezies pie reālistiska tēlojuma, uzsverot noskaņas dabā, diennakts un gadalaiku raksturīgo apgaismojumu. Mākslinieks galvenokārt strādā akvareļa un pasteļa tehnikā, bieži vien tās savieno un izmanto kā interesantu izteiksmes līdzekli.
Pastāsti citiem
Inga Gaile
Āda
“Āda” ir Ingas Gailes poētiskā valodā sarakstīta luga par Ādamu un Ievu mūsdienu Rīgā. Varoņu mīlestības meklējumi risinās pilsētas, naudas un slavas kārdinājumu džungļos.
2011. gada 6. novembrī Ģertrūdes ielas teātrī notika šīs lugas pirmizrāde. Iestudējuma režisors ir Andrejs Jarovojs, Ievas un Ādama lomās Anta Aizupe un Ivars Krasts.
Pastāsti citiem
Elita Pētersone
Ritums. Būvnieks un gleznotājs
Iebraucis bagātnieku zemē Amerikā, Jānis Ritums nolēma, ka var dzīvot un sacensties ar amerikāņiem. Viņš ir pieredzējis gan panākumus, gan grūtības un krīzi, taču nokritis uz kājām un, izmantojot dažādus palīglīdzekļus, turpinājis attīstīties tālāk blakus ceļos. Rituma uzņēmība ir paraugs un priekšzīme, kā jādzīvo – ar apziņu: “Man tas ir jāvar, es to izdarīšu.”
Jānis Ritums ir atgriezies Latvijā. Šīs grāmatas iznākšana tieši tagad ir ļoti svarīga, jo parāda, kā viens cilvēks, darbojoties dažādās jomās, var sasniegt iecerēto un arī kļūt turīgs. Jānis Ritums nekad nav padevies, bet palicis uzticīgs sev, saviem spēkiem, savai tautībai un tautai.
Astrīde Ivaska, dzejniece,
Ingeborgas Ritumas klasesbiedrene Rīgas Franču licejā
Pastāsti citiem
Sastādītājas - Andra Konste un Ieva Balode
Sirds ir jūras vārti
Grāmatā apkopoti Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā tapušie darbi, kuru autori rakstījuši latviešu, zviedru, vācu, lietuviešu, igauņu, franču, čehu, krievu, itāļu un citās valodās.
Pastāsti citiem
Baiba Bičole
Citviet
Grāmata “Citviet” ir dzejnieces pirmais krājums pēc 20 gadu pārtraukuma, kurā apkopoti no 1991. līdz 2011. gadam sarakstītie dzejoļi.
Lai arī Baibas Bičoles ārpus Latvijas izdotie četri dzejoļu krājumi – „Atrita” (1966), „Ceļos” (1969), „Burot” (1976) un „Griežos” (1981) – trimdas lasītāju vidū nav paslīdējuši garām gluži bez ievērības un arī Latvijā iznākusi viņas dzejas izlase „Atgriežos” (1991), viņas dzeja Latvijā nav plaši pazīstama un pētīta.
Dziļāko un precīzāko Baibas Bičoles dzejas analīzi veikusi trimdas kritiķe Inta Ezergaile, rakstot: „Bičoles dzeja absolūti atsakās būt sentimentāla vai virspusīgi liriska. Un tā gaida no lasītāja tādu pašu bezkompromisa atvērtību un atdošanos, tādu pašu drosmi, kādu tajā ieguldījusi dzejniece. [..] Bičoles dzeja ir kustība, process, reizēm no gadalaika uz gadalaiku, reizēm no debesīm uz zemi, arī uz pazemi vai elli. Tā ir ekstrēma, tāda, kas uzdrīkstas, bieži pilna sirreālistiskiem brīžiem, ar kosmisku diapazonu, apokaliptiskiem notikumiem.”
Baiba Bičole ir viena no spilgtākajām latviešu trimdas dzejniecēm. Kopš 1950. gada dzīvo ASV, daudz publicējusies žurnālā “Jaunā Gaita”, strādājusi laikrakstā “Laiks”, kur bijusi arī atbildīgā redaktore.
Pastāsti citiem
Hercs Franks
Uz sliekšņa atskaties
Grāmata „Uz sliekšņa atskaties” saver vienā pavedienā būtiskākās filmas Herca Franka radošajā mūžā – sākot ar televīzijas reportāžā balstīto debiju Pusdienā (1965) un noslēdzot ar pagaidām jaunāko pilnmetrāžas filmu Mūžīgais mēģinājums (2008), pa ceļam apstājoties pie režisora ceļa virsotnēm – Vecāks par desmit minūtēm (1978), Augstākā tiesa (1987), Flashback (2002) un citām. Grāmatā iekļauti arī kinokritiķu un citu domātāju viedokļi par Herca Franka kino – Mihails Jampoļskis, Kristofs Hūbners, Natālija Rjazanceva, Ābrams Kleckins, Mihails Goreliks, Ilmārs Šlāpins, Viesturs Rudzītis un citi. Grāmatu papildina līdz šim pilnīgākā Herca Franka filmogrāfija.
Hercs Franks (1926) ir Latvijā vecākais aktīvi strādājošais kinodokumentālists, kurš šobrīd dzīvo Izraēlā, bet visas savas filmas veido sadarbībā ar Latvijas kinoprofesionāļiem. 85. jubilejas gadā viņa filmogrāfijā ir gandrīz 80 filmu, un liela daļa no tām iekļaujamas Latvijas un arī pasaules kinovēstures zelta fondā. Balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā Hercs Franks ir saņēmis jau četrās pasaules valstīs, tai skaitā arī Latvijas nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps (2001), 2011. gadā režisors saņēmis arī Triju Zvaigžņu ordeni.
Pastāsti citiem
Juris Kronbergs
Ik diena
Ik diena” ir Jura Kronberga (1946) dzejas triloģijas „Nebūtības izplatījumā” noslēdzošā daļa, krājumu „Vilks Vienacis” (1996/2008) un „Notikumu apvārsnis” (2002) sava veida antitēze.
„Kronberga poētika te ir neierasti askētiska, allaž virtuozi izmantoto dzejas līdzekļu arsenālu viņš liek lietā taupīgi, it kā pārbaudīdams un izaicinādams pats sevi un vienlaikus nebaidīdamies atklāties lasītājam bez joka plēsēja un asprāša maskas. „Ir tapis jauns dzejoļu krājums, kurā pazīstams, visās paaudzēs populārs dzejnieks mums parādās jaunā, negaidītā gaismā,” grāmatu raksturo redaktore Ieva Lešinska.
Pastāsti citiem
Linards Tauns
Dzeja
Šajā grāmatā pirmoreiz apkopota visa Linarda Tauna (1922-1963) dzeja – gan krājumi „Mūžīgais mākonis” (1958) un „Laulības ar pilsētu” (1964), gan agrīnā Vācijas nometņu laika dzeja, kas apkopota ciklā „Aurēlijas grāmata”, gan ārpus krājumiem palikušie, plašākam lasītāju lokam līdz šim nezināmie dzejoļi.
Lasītāju gaida satikšanās (vai atkalredzēšanās) ar vienu no spožākajiem latviešu modernajiem dzejniekiem, „Elles ķēķa” grupējuma dvēseli Linardu Taunu. Lai arī viņš sarakstījis visai maz, Tauna dzejoļi vēl joprojām ir spilgts latviešu modernisma dzejas paraugs; piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tā viskrāšņāko izpausmi piedzīvoja ASV – tur jaunajiem dzejniekiem nevajadzēja laipot t.s. socreālisma dogmu priekšā kā kolēģiem Padomju Latvijā. Dažādu kultūru un estētisko strāvojumu līdzāspastāvēšana Ņujorkā vedināja dažādot arī latviešu dzejas izteiksmes līdzekļu arsenālu, sāpes un ilgas pēc zaudētās dzimtenes sakausējot ar dinamiskas, daudzveidīgas lielpilsētas ainām. Modernās mākslas un literatūras ietekme lika apjaust: laiks un telpa ir relatīvi jēdzieni, un dzeja kļuva par veidu, kā saliedēt un sadziedēt varmācīgi pārlauztās dzīves, mīlēt un svinēt savu esamību.
Pastāsti citiem
Eleonora Šturma
50 gadus mākslai pa pēdām
Rakstu izlasi „50 gadus mākslai pa pēdām” autore Eleonora Šturma sastādījusi kopā ar mākslas zinātnieku Māri Branci. Grāmata nāk klajā sērijā „Trimdas māksla rakstos un attēlos”.
2004. gada rudenī notika konference „Trimda, kultūra, nacionālā identitāte” – mēģinājums iedziļināties trimdas latviešu ieguldījuma daudzveidībā mūsu tautas nacionālās identitātes saglabāšanā, aplūkojot to no visdažādākajiem aspektiem. Mākslas zinātniece Ināra Ņefedova savā ziņojumā konstatēja, ka 1944.–1945. gadā „gandrīz puse mūsu mākslinieku devās bēgļu gaitās, bet otra puse palika dzimtenē”. Secinājums bija viens – lai aptvertu un izvērtētu paveikto, nepieciešams uzrakstīt trimdas mākslas vēsturi. Taču tas nav viegli izdarāms, ja ņemam vērā plašumus, kādā izkaisīti latviešu mākslinieki, un vairāk nekā 50 gadu ilgo laika periodu. Daudzi no viņiem jau beiguši šīssaules gaitas, viņu un citu darbi izkaisīti muzejos un privātkolekcijās. Viens no ceļiem, kā uzsākt trimdas mākslas pētniecību un ierosināt jaunākas paaudzes mākslas zinātniekus iedziļināties tēmā, – apkopot trimdas avīzēs, žurnālos un citos izdevumos izkaisītos rakstus par mākslas izstādēm un atsevišķiem māksliniekiem. Šo ceļu veic sērija „Trimdas mākslas rakstos un attēlos”, kurā jau iznākusi mākslas kritiķa Nikolaja Bulmaņa (Kanāda) eseju izlase „No vienas puses tā… Refleksijas par mākslu trimdā, Latvijā un pasaulē”.
Eleonora Šturma ir viena no interesantākajām mākslas zinātniecēm no ASV, kura nu jau 50 gadus dokumentējusi un cītīgi aprakstījusi latviešu mākslinieku izstādes Ņujorkā un tuvākajā apkārtnē. Viņa nepagurdama sekojusi daudzu gleznotāju, grafiķu un tēlnieku daiļradei un devusi saturīgus un grodus katra autora daiļrades izvērtējumus.
Pastāsti citiem
Apostrofa klausāmgrāmatas
Lietusdārza grāmatasApmaksā internetā
Abonē KINO RAKSTUS
Populārākās šonedēļ
(Divas) puses: Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatāsUlda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā
Led Zeppelin. Mūzika, cilvēki un simboli. Roka faili 3Klāss Vāvere
Tumsas krītsJuris Helds
Pamodināt LāčplēsiVilis Lācītis
Meitene, Kas Nogrieza Man MatusKristīne Želve